Daudz gadu vēlāk, stāvēdams pretī kareivju nodaļai, kurai vajadzēja viņu nošaut, pulkvedis Aureljāno Buendija atcerēsies tālo novakari, kad tēvs viņu aizveda paskatīties ledu. Makondo tolaik bija ciemats ar pāris desmitiem no māliem un bambusniedrēm sakleķētu mājeļu dzidras upes krastā, gar kuru traucās straume pa klinšainu gultni ar gludi nopulētiem, baltiem akmens bluķiem, kas atgādināja aizvēsturiskas milzu ola.